Ulrika


  1. Ullas case


  2. O-ou


  3. 10 skriešanas ieteikumi

    Man nekad nav bijis skriešanas treneris. Visi ieteikumi un secinājumi ir balstīti uz maniem novērojumiem, pieredzi, sarunām ar draugiem, konsultācijām ar speciālistiem un internetā atrasto informāciju.

     

    1.Saudzēt sevi

    Neatkarīgi no tā, vai tev jau ir skriešanas pieredze vai nav, svarīgi ir nepārforsēt. Katram pašam ir jāatrod savs sākuma skriešanas ātrums – temps, kurā skrienot, brīvi var sarunāties. Tempu var palīdzēt regulēt pulsometrs. Sākotnēji pulsam nevajadzētu pārsniegt 130 sitienus minūtē. Ja gatavojies maratonam, noteikti ir vērts uztaisīt slodzes testu, lai noteiktu savu aerobo un anaerobo slieksni. Aerobajā slieksnī organisms atjaunojas, anaerobajā tiek tērētas rezerves. Pēc lielām slodzēm ir vēlams paskriet 20 minūtes aerobajā slieksnī. Tas palīdz organismam ātrāk tikt uz kājām.

    2.Skriet ne mazāk kā 30 minūtes

    Pieredzējuši skrējēji saka, ka nav vērts ģērbties, ja vismaz stundu neskrien. Bet pat ja esi tikai iesācējs, skrien vismaz 30 minūtes, jo tikai pēc tam sāk izdalīties endorfīni, kas ļauj noķert skriešanas kaifu.

    3.Atrast savu skriešanas laiku

    Svarīgi ir saprast, kad tavs organisms vislabāk jūtas, lai skrietu, – no rītiem, vakaros, brīvdienās?

    4.Dažādot skriešanas trasi

    Un tikpat svarīgi ir atrast savu iecienīto skriešanas maršrutu – vienu vai vairākus, lai neapnīk. Turklāt trasi vēlams dažādot reljefa un seguma ziņā. Ieteicams skriet pa mīkstu segumu – zāle, mežs, gar jūru. Izvēlēties kalnus, tiltus.

    5. Dažādot skriešanu

    Treniņu nolūkos skriet vajadzētu dažādi – lai samazinātu pulsu, jāskrien gari ilgstoši gabali pie zema pulsa. Tas ļaus izturēt lielas distances un slodzi. Lai trenētu sirdi, ir vērts taisīt intervāltreniņus – 2-5 minūtes skriet ātri, pēc tam 5 minūtes lēni, lai organisms atjaunojas. Vēl svarīgi saprast sacensību tempu, kas noteikti būs ātrāks nekā treniņos. Tāpēc reizēm ir liederīgi taisīt ātros skrējienus, bet ar īsāku distanci.

    6.Skriet ar kādu kopā

    Reizēm skriešana ir lieliska meditācija, lai sakārtotu domas vai tieši pretēji – iztīrītu galvu no domām. Bet lielās distancēs divatā skriet ir daudz vieglāk nekā vienatnē.

    7.Dažādot aktivitātes

    Stāsts nav tikai par skriešanu. Ilgstoši darot vienu un to pašu lietu, tā var vienā brīdī apnikt, tāpēc ir svarīgi variēt ar fiziskām aktivitātēm – braukt ar riteni, ziemā slēpot ar distanču slēpēm. Tikpat svarīgi ir stiprināt muguras muskuļus un vēderpresi, jo maratons ir fiziski smaga distance, kas var traumēt muguru un ceļus.

    8.Skrien svaigā gaisā

    Silti iesaku skriet ārā, neatkarīgi no laikapstākļiem. Līdz mīnus 5 grādiem droši var skriet, pareizi elpojot (caur degunu ieelpa, caur muti izelpa). Tas palīdz norūdīties, saelpoties svaigu gaisu, kas vienmēr ir par maz, jo īpaši rudenī un ziemā.

    9.Izvēlēties pareizu apģērbu un apavus

    Skriešanas apaviem jābūt viegliem, vēlams tādiem, kas amortizē sitienu pa muguru un ceļiem, un apmēram pusizmēru pa lieliem, lai neatsistu lielos kāju pirkstus. Nevajadzētu skriet kokvilnas apģērbā, jo sasvīstot tas kļūst smags. Rudens ziemas sezonā nesaģērbties pa siltu. Stāvot vajadzētu mazliet salt, tad skrienot būs labi.

    10.Uzņemt pareizās uzturvielas

    Organismam var palīdzēt, pareizi ēdot ikdienā un treniņu laikā. Svarīgi uzņemt gana daudz ogļhidrātus (klasiski – makaroni, putras, banāni, rieksti, žāvētie augļi), bet tas nenozīmē, ka no kaut kā ir jāatsakās. Vēl svarīgi ēst daudz dārzeņus un augļus. Protams, vitamīni. Pie lielām slodzēm magnijs, lai nerauj krampji. Starp citu – krampjus rauj tad, ja slodzes laikā nav pietiekoši dzerts vai ēsts. Gan treniņu, gan sacenību laikā ieteicams uzņemt palīgvielas – enerģijas želejas + speciālu dzērienu (nopērkami sporta veikalos), kas palīdz slodzes laikā neķerties pie organismā uzkrātajām rezervēm. Tāpat pēc lielām slodzēm svarīgi ir atjaunoties – uzņemt iztērētās minerālvielas. Želejas ir ogļhidrāti tīrā veidā, kas nekavējoties iedarbojas un strādā 20-45 min. Maratona laikā apēdu apmēram 8 želejas. Ik pēc 20 min. Svarīgi arī slodzes laikā dzert – līdz 200 ml šķidruma katrās 20 min.

     


  4. Prognožu spēles uzvarētāji

    Šodien saņēmām Ņujorkas maratona apstiprinātos oficiālos rezultātus! Nekas būtisks nav mainījies.

    Ulla finišēja pēc 3:48:56,

    Jānis -- 4:07:01.

    Esam iekļuvuši arī New York Times.

    Kopā startēja vairāk nekā 47 000 dalībnieku.

    Esam starp pirmajiem 20 000! :)

    Paldies visiem par dalību prognožu spēlē! Cīņa izvērtās spraiga un par sekundēm!

     

    Bezmaksas dalību Nordea Rīgas maratonā saņems prognozētāji ar šādiem e-pastiem:

    7laurita7@gmail.com (prognozētais laiks: 3:49:08)

    kazimiraitis@gmail.com (prognozētais laiks: 3:49:12)

    agra.vitola@gmail.com (prognozētais laiks: 3:48:35)

     

    Specbalva no Jāņa pienākas Unai Kuplajai par precīzi prognozētu viņa finiša laiku!

    Ar uzvarētājiem sazināsimies personīgi!

     

    Tiekamies visi Nordea Rīgas maratona trasē 2012. gada 20. maijā!

     


  5. Jāni, mēs to paveicām!

     

     

    Pirms starta

     

    Ņujorkas maratons nav tikai 42 km nepilnās 4 stundās. Tās ir vismaz 4 stundas pirms tam, lai tiktu līdz startam, un vismaz 3 stundas pēc tam, kamēr sajūti karstu dušu uz visām noberztajām vietām. O, jā! Tagad arī es zinu visu par noberztām kājām tajās vietās, kur Rungulis rakstīja... Tipiska reakcija – ar mani taču tā nenotiks!

    Bez gariem ievadiem, kā nokļuvām līdz startam, ņemot vērā, ka uz Staten Island ir jānogādā 40 000... pēc nepilnām 4 stundām bijām tikuši savā oranžajā korālī, kā viņi tos sauc, noklausījušies America the Beautiful un New York, New York Frenka Sinatras izpildījumā, atskanēja starta šāviens!

    1-3 km

    Viss sākās ar tiltu. Lielo 3 km garo verrazano-narrow bridge, ko parasti filmē un fotografē no helikoptera. Un tur arī viņi lidinājās – virs mūsu galvām. Kas par skatu! Fantastika! Tā vien gribējās to visu filmēt! Sākumā tāpat kā Nordea maratonā jālavierē cauri skrējējiem. Un tā nevis pirmos 3 km, bet visus 42 km. Jānis pēc maratona teica, ka uzņēmām pa ātru sākumu. Var jau būt! 3 km viņš palika bez elpas un lika man skriet tālāk. Es jutos labi, pārliecinājos, ka ar viņu arī būs labi un 3 km mēs izšķīrāmies.

    līdz 10 km

    Skrēju ar smagām kājām un domāju – vēl nav pat 10 km, bet man nav tādas viegluma sajūtas. Sajutu visus Ņujorkā nostaigātos kilometrus. Un vēl mēģināju ieklausīties sevī, lai saprastu, vai neskrienu pa ātru. Vai izturēšu līdz beigām. Kad 6 km izņēmu želeju (Nopirkām jaunas, jo līdzpaņemtās nevarēja salikt skriešanas domās. Pa lielu.) un iespiedu daļu mutē, sajutu tādu biezu putru, ko nevar ne norīt, ne īsti arī vajadzētu izspļaut. Biju šokā! Kamēr tiku ar to galā, kāds km pagāja. Un 1/2pudele izdzerta. Pirmo reizi gribējās paildzināt laiku līdz nākamajam želejas uzņemšanas km. Bet vēlāk jau iemanījos tīri labi!

    12 km

    Visu Ņujorkas laiku runājām par tiem trakajiem, kas skrien šortos un t-kreklos pat 8 grādu aukstumā. Arī startā tādu netrūka, lai gan startā temperatūra bija vēl zemāka. Zosādu pa gabalu var redzēt. Nu kur viņiem prāts?! Bet tad trasē sapratu, ka gribētu būt viņu vietā. Saule krasēja ne pa jokam. Bet man tā siltā veļa un garās bikses. Noskatījos, kā netālu no manis skrejošais puisis veiklām kustībām nevelk apakškreklu, nesamazinot ātrumu. Pēc viena km metu kaunu pie malas un izģērbos. Palika divreiz vieglāk!

    17 km

    Trasē ik pa laikam var satikt pace team ar numuru uz muguras. Patiesībā tas ir cilvēks, kas skrien noteiktā ātrumā, lai finišētu 3:50 vai 4:00. Atradu savu 3:50 vīriņu un pielipu viņam kā dadzis. Kopā noskrējām 9 km. Viņš man palīdzēja taupīt spēkus – kāpumos skriet lēnāk un atpūsties, bet lejā dot virsū. Laikus paskriet sānis, lai ērtāk paņemtu dzeramo, ko dod katrā mailē, un prasmīgi izņemt līkumus. Pārskrienot pusmaratona līnijai, sapratu – tagad jāskaita uz leju – 20, 19, 18, 17 km līdz finišam. Un atkal viens fantastiski skaits tilts ar tādiem skatiem, ka elpa aizraujas. Visu laiku jāatceras, ka nedrīkst aizmirst elpot vienmērīgi!

    20-30 km

    Vieglākie visas trases laikā! Savu pace team onkuli pametu 26 km, kad viņš ieskrēja WC. Nolēmu negaidīt! Un pareizi vien darīju, jo izrādās arī viņi netur līdz galam. Finišā paskrēju garām 3:40, kurš bija tuvu sabrukumam. Es ticu, ka šie km atnāca viegli, pateicoties atbalsta skrējējiem, kuri tajā pašā laikā 10 km veica pa Rīgas ielām! Šajā laikā man sāka arī regulāri pienāk sms, kuras, protams, nevarēju izlasīt, bet es atļāvos iztēloties, ka katra īsziņa ir atbalsts no tuvajiem, un tas man neļāva atslābt!

    30-35 km

    Te sākas nezināmā zona. Vairāk par 30 km nebiju noskrējusi. Un endomondo meitene man saka, ka 30 km pieveikti 2h42min. Not bad. Not at all! Jūtos super labi, bet tajā pašā laikā saprotu, ka vēl 12 km ko jozt. Turu tempu, mēģinu pat mazliet likt klāt, bet kāpumi un kritumi dara savu. 35 km liels ekrāns ar visiem skrējējiem. Atbalstītāji gar malām dod konfektes, ūdeni, salvetes, banānus... Es ar bērniem sasitu pieci.

    35-41 km

    Pēdējie 7 km. Palēnām kāpinu tempu. Saku sev – kas tad ir, nieka 7 km! Un no otras puses domāju – galvenais nenolūzt uz beigām. Noķeru īstos 3:50 ar baloniem. Tempu viņi tur normālu. Es turos līdzi. Gribu jau atslābināties un ne par ko nedomāt, bet tad man sāk likties, ka varu mazliet labāk par viņiem un eju garām. 37 un 38 km ir garš, garš kāpums gar Centrālparku. Ātrums krītas. Pulss augšā. Spēki pamazām zūd. Cilvēku atbalsts – neiedomājams spēks. Pēdējā želeja, un es atkal esmu stipra!

    42 km

    Pēdējo km noskrēju zem 5min/km. Pēdējie metri bija grūtākie un garākie visas trases laikā. Kā Jānis saka – Ņujorkā katrs kilometrs ir jānoskrien. Finiša līnija. 3:48:56. Mērķis izpildīts!

    Pirmās 5 min paiet kā pa miglu. Mani kaut kur straume nes. Pasniedz medaļu, ietin papīra segā, nofotografē. Tad atceros par Jāni un eju pret straumi atpakaļ. Pārlecu pāri redelēm un skrienu pretī visiem, kas cīnās ar pēdējiem metriem. 400 m pirms finiša ieraugu viņu un atbalstu, cik spēka! Nu jau abi esam to paveikuši!

    Paldies Jums visiem, mīļie, par to jaudu, ko Jūs mums devāt! Vēlāk palasījām tviterierakstus un facebook komentārus... Satriecoši! Jūs esat paši labākie atbalstītāji, kādus jebkurš varētu gribēt! Latviešos izrādās ir tāds pouvers!


  6. 3:48:56 – “Unofficial Time”


  7. 3.. 2.. 1.. GO!

    Paldies visiem kas balsoja un izteica savas prognozes!  
    1218 PROGNOZES! WOW!
    Starts ir dots un esam ceļā uz finišu.

    Mūsu laikam var sekot caur šo lapu: http://trackmyrunners.ingnycmarathon.org/Home.aspx 
    Atrodot mūs pēc uzvārdiem - Rupa un Rungulis  

     


  8. Draugi nodod sveicienus Ullai un Jānim

    Kamēr Ulla un Jānis gatavojas rītdienas lielajam notikumam, mēs (draugi) esam sagatavojuši nelielu video ar izteiktu enerģijas un labo novēlējumu lādiņu! 


    Aiziet, aiziet! :)  


  9. Patiesība par rozā

    Viena no mūsu savstarpējām sacensībām ir rozā pret melno. Un Jānis saka, ka es neatklājot, kas man ir ar to rozā. Tad nu patiesības stunda ir situsi. Kamēr Jānis ir dušā. :)

    Tie, kas mani pazīst, zina, ka neesmu nekāda bārbija. Blondīne jā, bet ne bārbija. Jūs varat iedomāties bārbiju-močītāju? Un vispār jau man arī tā rozā krāsa kādreiz nelikās neko pievilcīga. Kamēr pirms nu jau pusotra gada neizlēmu noskriet savu pirmo Nordea Rīgas 1/2maratonu.

    Aizbraucu dienu iepriekš uz Maratona veikalu, lai iegādātos mazliet spilgtākas krāsas krekliņu. Citādi man viss melns vai tumši zils. Un tur priekšā rozā. Diezgan smuks. Pie viena nolēmu vēl arī melnas garās bikses nopirkt. Tās, ko neskrējēji sauc par balerīnbiksēm. Bet Maratona veikala Gatis man parāda, ka pie tā rozā krekliņa ir tādas pusgaras strīpainas bikses rozā ar melnu. No way! Pēc kā es izskatīšos! Tā jau močītājas neģērbjas! Bet viņš mani pierunā vismaz uzvilkt. Uzvelku un pavelkos! Vēlāk izrādījās, ka pie tā paša komplekta nāca klāt arī rozā virsjaka, ko jau saņēmu dāvanā. Ne no Gata, gan tiesa! :)

    Tā nu biju ekipējusies rozā kaut kādā ziņā pret savu gribu, bet pamazām jau apradu. Jo vairāk, ka pārsteidzošā kārtā saņēmu diezgan daudz komplimentu par savu jauno outfitu. Tad tad āķis lūpā – vēl vajag rozā džemperīti, līdz beidzot arī nagus sāku lakot rozā un pat piekritu uzlikt aifounam rozā vāciņu! 

    Tā ka par rozā paldies jāsaka Maratona veikala Gatim! Kas smieklīgi – Jānis vienu vakaru man atsūta linku ar tekstu – tādas rozā krāsas nemaz nav! Iedomājaties?!


  10. Tālis Banga. Intervija nr.5

    Ar Tāli iepazinos pirms 3 gadiem. Viņš mani pierunāja uz pirmajām nopietnajām piedzīvojumu sacensībām. Kontrollaiks 32 h. Atceros tikai to posmu, kad 3 pēcpusdienā iegājām mežā orientēšanās posmā. Ar 68. gada armijas kartēm, kur orientēties varēja tikai pēc stigām un reljefa, jo jaunaudze bija pārvērtusies mežā un pa to laiku bija vairāki jauni ceļi parādījušies meža vidū. Mums bija jāpieveic vien nieka 20 km, bet mēs iznācām no meža 12 naktī. Finišējām pēc 25h, neizejot visu distanci.Toreiz komandas puiši, ar kuriem reāli iepazinos sacensību dienā, par mani rūpējās pēc pilnas programmas.

    Nākamā gada vasarā Tālis Francijā piedalīsies Ironman sacensībās, kur 38 km peld, 180 km brauc ar riteni un 42 km skrien.

    Tālis bija tas, kurš nolēma man piešķirt eksperimentālu kursu pirms paša maratona. 9 reizes gāju uz viņa "laboratoriju" un elpoju retinātu gaisu. Parasti sportisti pirms lielām sacensībām dodas uz treniņnometni kalnos, bet tagad to pašu efektu var dabūt tepat Latvijā, turklāt sēžot ērtā krēslā un lasot žurnālu vai guļot!

    Nujā, bet par visu to procesu smalkāk varat lasīt viņa mājas lapā http://www.elab.webbyt.com

     

     


  11. Pēdējo 24h notikumi

    Pārsteigums

    Kā jau tas parasti notiek, viss tiek atstāts uz pēdējo brīdi – darbi, pakošanās, naudas mainīšana, atvadīšanās no draugiem... Un neskatoties uz to visu, nolēmu vēl pēdējā vakarā doties uz izglītības ministra lekciju par spēļu teorijām. Tagad saprotu gan Toskas bezizejas stratēģiju, gan arī Hamleta viltības, bet ne par to šoreiz stāsts.

    Lekcijā satiku vairākus draugus, kas mani pārsteidza nesagatavotu! Viņi bija sarūpējuši man atvadu kūku, kuru turpat blakus kafejnīcā notiesājām. Kopā ar kūku man tika karotīte, uz kuras uzgravēti maģiskie cipari – 42195. Tādos brīžos dzīve šķiet neticami skaista!

    Paldies Maximas konditorei – kūka bija izcila. Un paldies Cidonia foršajai blondajai apkalpotājai!

     Tiešais ēters

    Gulēt sanāca maz. Kādas 3h, jo jau 6:30 Jānis bija pie manām durvīm, lai vestu uz LTV1. Grimētavā Jānis uzstāja, lai arī viņam uzkrāso acis, uzacis un ieveido matus. Kad bijām uz filmēšanas laukuma, Jānis samulsa. Pats gan apgalvo – kad lietas kļūst nopietnas, tad jau nav daudz ko runāt! Es savukārt radīju priekšstatu, ka 42 km var noskriet, dzerot kolu un enerģijas dzērienus. Bet ko man bija teikt – ka jaucam visādus pulverus un taisāmies trasē izlietot katrs 8 želejas? Padomās vēl, ka Harobo lācīšus pa ceļam uzgraužam!

    Ušakovs

    Uz lidostu mūs veda mūsu uzticamais draugs Renārs jeb CabisLV. Brauca pārsteidzoši mierīgi. Iebrauca Statoilā. Bet mēs bijām tik pārņemti ar rīta cēlienu, ka nenojautām, uz ko tas viss velk, līdz pēkšņi par Radio101, kur Žigats sarunājās ar Ušakovu, atskanēja stāsts par mums. Nujā – Ušakovs mums novēlēja saudzēt aknas jeb skriet ātri, bet saudzīgi! Tas bija ko vērts! Renārs tā sasmējās par mūsu reakcijām, jo bijām patiešām uz pakaļas! Kas jocīgi – tā eiforija nekur nav pazudusi. Respect, Renča!

     


  12. Pēdējais 1/2maratons pirms Ņujorkas

    Sestdien kuplā kompānijā devāmies uz Siguldu noskriet pēdējo pusmaratonu pirms lielā notikuma. Mēs ar Jāni, kā ierasts, treniņa režīmā bez mērķa uzstādīt rezultātu. Treniņa režīms nozīmē 5.30 min/km. Mērķis - ierakstīties 1.50 h. Tas ir apmēram laiks, kādā ceru noskriet maratona pirmo pusi.

    Pēdējos 5 km nolēmām mazliet palielināt ātrumu. Abi nedēļu nebijām neko darījuši, tāpēc jutāmies, ka varam. Palielinājām tempu līdz 5 min/km. Mazliet paskrējām kopā ar mūsu Mežaparkā iepazīto paziņu Kārli (bildē) -- kungu ap 70, kurš jau 10 gadus ik dienas noskrien 20 km. Un katru gadu savā jubilejā maratonu! Cienīgami! Mums pievienojās ar kāds Andris, kuram derēja mūsu temps.

    Palēnām sākām apdzīt tuvāk skrienošos. Saskatāmā attālumā mums pa priekšu skrēja 16gadīgs čalītis pludmales šortos jeb vienkārši Pludmale. Zibenīgi pielēmām, ka mums Pludmale jānokož. Lēnām vilkām klāt, līdz 1 km līdz finišam arī nokodām. Bet ar to ir par maz. Arī Pludmalei ieslēdzās azarts. Un viņš cīnījās. Līdz galam. Es pēdējos 300 m liku klāt, Jānis atpalika. Pludmale finišā viņu apsteidza.

    Vai tas par kaut ko liecina?! Spriediet paši.

    Bet štrunts par mums - Renārs jeb CABIS (1.35h), Pētersons (1.42h) un Kārlītis (1.53 h) uzstādīja personīgos rekordus! MA-LA-ČI!

    Un paldies Dāvim un Renāram par atbalstu finišā! Puiši - Jūs bijāt neaizstājami!

     

    Pēdējie 500 m pirms finiša

     

    p.s. Mugura jūtas labi. Fizioterapeite salika visu pa vietām. Tagad trenerīte  Evita man palīdz veidot 6paku un stiprināt iekšējos muskuļus!


  13. Challange accepted jeb vecās kaites atgriešanās

    Prologs

    Pirms 2 gadiem (30.07.09.) 2 dienas pēc manas 30 gadu dzimšanas dienas mani apciemoja Diska trūce. Tā sakot – welcome to 30ties club! Viena neveiksmīga kustība un pārvērtos par sagrabējušu večiņu, kas pārvietojas saliekusies un ar sāpēm. Toreiz mani uz kājām nolika Veselības centra 4 fizioterapeits Jānis Jasjukevičs, par ko viņam liels paldies. Mēnesi pēc traumas kopā ar Jāni (tas, kurš Rungulis) DDB komandas sastāvā piedalījos uzņēmumu piedzīvojumu sacensībās S3. Komandas devīze – Būs jau labi! – apstiprinājās.

    Svētdiena 9.10.11.

    Pamodos ar nelielām sāpēm mugurā, kas pamazām pieņēmās spēkā. Nebija šaubu – trūce atgriezusies. Šoreiz ne tik negaidīti un pēkšņi, bet tomēr... tur viņa bija – manas muguras krustu daļā. Pirmā doma – kāda sagadīšanās, līdz Ņujorkai palicis tieši viens mēnesis. Vēsture atkārtojas. Otrā doma – nu, kāpēc es neturu muti? Tikko taču pateicu, ka esmu gatava Ņujorkai!

    “Tu saki, esi gatava? Paskatīsimies!” teica Viņš! “Accept my challange!

    Pirmdiena 10.10.11.

    Esmu atradusi fizioterapeiti, kurai uzticēšu sevi savest kārtībā līdz Ņujorkai. Kā es viņu atradu? Patiesībā viņa atrada mani – pateicoties diviem dažādiem cilvēkiem, kuri nesaistīti man viņu ieteica. Viņa ir Baltijas fizioterapijas centra vadītāja Elita Salgrāve.

    turpinājums sekos...

    p.s. Silts ieteikums visiem, kas aizraujas ar sportu, – lūdzu, stipriniet muguras un preses iekšējos muskuļus! Muguras sāpes apciemo daudzus... un tas nav nekāds joks.

     


  14. Kārlis Apkalns. Intervija nr.4

    Kārli iepazinu apmēram pirms 7 gadiem. Abi strādājām reklāmas aģentūrā “Lowe Age”. Toreiz mums bija vairāk domstarpību nekā kopīgu interešu. Bet ar Kārli vienmēr varēja gari un plaši diskutēt – par šo un to. Par jebko. Jau toreiz es lasīju lekcijas LU Sociālo zinātņu fakultātē, un man tas nelikās nekas sevišķs. Bet viņš no tā iedvesmojās. Noticēja, ka arī var, un pēc neilga laika izveidoja savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar apmācībām. Kārlim ir arī savs blogs apkalns.lv, kurā viņš raksta ne tikai par profesionālām lietām, bet arī apkopo atziņas par 42 km un ritmu un elpu.

    Kārlim ir talants – runāt, performēt, pasniegt, aizraut... Arī noskriet savu pirmo maratonu 3 stundās 40 minūtēs.

     


  15. 51 km kaifa

     

    Katram ir savs apdolbīšanās veids. Vienam ripas un tusiņi, citam pirts un āliņģis, man – punkti un mežs.

     

    Rogainingu atklāju pirms gada. Un tā vai citādi tieši rogainings kļuva par katalizatoru, izaicinātāju, iemeslu, sauc kā gribi, Ņujorkas maratonam. Toreiz pēc pieveiktiem 47 km Rungulis manā blogā ierakstīja – skrienam Ņujorkas maratonu? Toreiz arī rakstīju, ka tās ir grūtākās sacensības, kādās jebkad biju piedalījusies.

    Šovasar to pašu sajūtu piedzīvoju Eiropas čempionātā rogainingā, pēc kura, mazliet aplauzti, bet apņēmības pilni devāmies iekarot Baldones mežus un kalnus, distancē pavadot 8 stundas un pieveicot 51 km.

     

    Ja EČR pārvērtējām savas spējas, tad šoreiz nenovērtējām sevi. Lai gan izdarījām visu, līdz izcilam rezultātam pietrūka izcila plānošana. Saplānojām 35 km gaisa līnijā ar iespēju paņemt vēl 4 punktus. Kad bijām savākuši arī tos, mums bija stundas handikaps. Pēc pēdējiem diviem punktiem skrējām 6 km, kas mums nodrošināja 9. vietu MIX grupā no 44 komandām un 28. vietu kopvērtējumā (pavisam piedalījās 122 komandas), taču pēc plānojuma bija neracionāli izmantots laiks.

     

    Šoreiz viss nāca viegli – kļūdu nebija, spēka pietika, ūdens netrūka, saskaņa komandā ideāla. Pēc divām stundām satikām spēcīgu vīriešu komandu, kurā vienam no dalībniekiem bija iestājusies sirds aritmija. Pulss 200. Cik varējām, centāmies palīdzēt. Tālākā distancē sastapāmies ar nikniem suņiem, kas uzdzina mums tādu pašu pulsu. Daudz netrūka, lai viens no viņiem Emīlu sakostu. Sajūta sirreāla. Meža vidū pamestas mājas, kapa klusums, tikai mēs divi lēnām un uzmanīgi ejam pa ceļu, kur kartē nepārportami norādīts – nikni suņi! Uz ceļa nevienas cilvēka pēdas. Un tad pēkšņi atskan nenormāla rēkoņa un mums virsū metas divi lieli suņi. Nikni bez gala. Uz brīdi sirds apstājās. Un pēc tam – pulss 200. Vēlāk dzirdējām, ka viens dalībnieks esot sakosts.

     

    Nujā un 200 m pirms finiša veiksmīgi uz koka uzplēsu bikses un ceļgalu. Bet kara traumas atgādina par neaizmirstamiem, dzīviem un spēcīgiem iespaidiem, kas gūti trasē. Nogurums iestājās 10 minūtes pēc finiša. Tāds, ka grūti nostāvēt kājās. Jāpiebilst, ka kopā savācām 211 punktus. Aivars Mihailovs - magnēta distanču plānotājs teica - tie, kas tiek pāri 200, uzskatāmi par meistarīgiem orientieristiem. Paldies par komplimentu! Pirmai vietai - 271. Ir, kur augt!

     

    Nākamajā dienā Emīls raksta – viņam sāp mazliet mugura un kājās jūtams sagurums. Es par sevi esmu pārsteigta – ne mazāko pazīmju, ka būtu iepriekšējā dienā noskrējusi 51 km. Izcilas sajūtas un daudz enerģijas. Vēl pēc dienas ar Jāni un Dāvi pus7 no rīta noskrienam 20 km. Kopējā bilance – 70 km 3 dienās. Šķiet, esmu gatava Ņujorkai!


  16. Krīze... krīze...

    Krīze nr. 1. Atrisināma.

    Pēc kopīgi noskrieta Baltic Miles pusmaratona ātrā treniņa režīmā jutos mazliet sagurusi. Divas dienas neskrēju, bet atpūsties īsti neiznāca. Pie šādām slodzēm viens no nosacījumiem – labi izgulēties. Man nepieciešamas 8 stundas, lai atjaunotu nepieciešamās enerģijas rezerves.

    Trešajā dienā ar Jāni no rīta noskrējām 15 km. Parasti 15 km man nesagādā īpašas problēmas, šoreiz sajutu vispārēju nespēku. Es to saucu par skriešanas krīzi. Viens – nepieciešama atpūta. Divi – nepieciešama atpūta no skriešanas. Uz laiku, protams.

    Krīze nr. 2. Nav atkarīga no mums.

    Šī krīze ir mazliet nopietnāka, ņemot vērā airBaltic pēdējā laika notikumus. Turpceļā reiss Rīga-Amstrdama ir ar airBaltic. Un zinot šīs aviokompānijas attieksmi pret saviem klientiem, nebrīnīšos, ka uz Amsterdamu varēsim iet kājām... Vai stopēt! Tas būtu vēl viens piedzīvojums – mēģināt nokļūt ar stopiem Amsterdamā. Nez, cik laika mums vajadzētu?


  17. Arnis Gromovs. Intervija nr.3

    Arnis Gromovs ir mazliet traks Pozitīvā nozīmē. Viņš noskrēja Nordea Rīgas maratonu 3:09 h. Pirmo pusi pieveica 1:29 h, bet otru -- 1:39 h. Salidzinājumam, es savu otro 1/2maratonu noskrēju 1:43 h.

    Arni es pazīstu vairākus gadus. Iepazināmies Nicā - nelielā, bet draudzīgā "sporta nometnes" režīma ceļojumā. Džeki no rītiem "braukājās" ar riteņiem (100-150 km dienā) pa Francijas kalniem, meitenes mazliet paskrēja, bet vairāk baudīja promenādi un prossecco. Otrā pazīšanās dienā Arnis, ar 70 km/h traucoties no kalna lejā, neizņēma līkumu un ienesās dzelzs vārtiņos. Pašam lauzta roka, bet, paldies Dievam, ritenis vesels. Tas bija viņa joks! Pēc 3 dienām Arnis jau sēdēja uz riteņa un ģipsis līdz pusei bija nodrupināts. 

    Arnis Gromovs ir mazliet traks. Pozitīvā nozīmē.

     

       


  18. Cīkstonis un vieglatlēte

    Manā dzīvē ir cilvēki, par kuriem man nav ne mazākās nojausmas, ka viņi vispār tur ir. Nē, laikam tā gluži nav. Es zinu, ka viņi ir, iespējams, pat ar viņiem sveicinos, bet nenojaušu, ka es esmu viņu dzīvē vairāk nekā tikai (šajā gadījumā) viena no 50 automašīnas īpašniecēm, kas liek savu auto viņu apsargātā stāvvietā.

     

    Vakar pusnaktī, atgriežoties no labi pavadīta vīkenda, autostāvvietas apsargs mani pēkšņi uzrunā. Viņš man atvainojas ka aizkavē un saka: Meitenīt, kādreiz es arī viskautko darīju. Trenējos brīvajā cīņā. Tagad gan sen jau kā esmu visu pametis. Nē, nu kaut kādus paņēmienus jau vēl protu.

    Klausos uzmanīgi, bet nespēju noķert kontekstu, līdz brīdim, kamēr apsargs atzīstas: Bet ziniet, esmu špions. Vēroju, kā jūs no rīta izskrienat no mājas. Uzņemu laiku. Jūs atgriežaties pēc divām stundām. Es tā nevarētu! Jūs esat vieglatlēte, ja?!

     

    Viņš ir manā dzīvē. Pareizāk sakot, es esmu viņa dzīvē. Kā vieglatlēte! Viņš manā – nu jau vairs ne tikai kā vienkāršs apsargs, bet arī izbijis brīvās cīņas cīkstonis.  


  19. Zanda un Agita. Intervija nr.2

    Kaut kādā mērā šīs meitenes bija mans iedrošinājums. Viņas varēja noskriet Parīzes maratonu. Man jāvar noskriet Ņujorkas. Un vēl viņas man likas skaidri apzināties, ka mums ar Jāni patiešām ir paveicies! Zanda un Agita arī pieteicās Ņujorkas maratonam, taču atšķirībā no mums - veiksminiekiem - viņām loterijā nepaveicās.

    Lai nākamgad noteikti veicas!

     


  20. 30 km gar jūru

    Savus pirmos 30 km ar Jāni noskrējām kādā piektdienas vakarā gar jūras krastu. Sākām mazliet pēc pus8 vakarā. Laiks bija izcils skriešanai – ne par aukstu, ne par karstu + visu dienu bija lijis, kas radīja vajadzīgo skābekļa koncentrāciju gaisā, lai būtu viegli elpot. 

    Pirmos 10 km skrējām no Bulduriem līdz Lielupei un atpakaļ. Tukšām rokām. Runājāmies par dzīvi, attiecībām, dzīvi, attiecībām... Mēs skrējām. Laiks skrēja. Nemanot.

    Nākamajos 10 km paņēmām dzeršanas somas un želejas. Pie 15tā km iedzērām pa vienai. Sākumā Jānis bija skeptisks. Kā visi. Vēlāk viņš teica, ka tieši želejas bija šī skrējiena lielākais atklājums. Viņa lūzumpunktam tikām pāri viens un divi (15tais-17tais km). 15tajā km vēl noķērām izcilu saulrietu (tas, kas redzams bildē). 19tajā km šķērsojām upīti pie Mellužiem. Un tad pēc km metām riņķī. Pirmie 20 bija aiz muguras. Salīdzinoši viegli.

    23tajā km ieņēmām jaunu želejas devu. Kā Jānis atzīmēja, tīri fiziski organisms atguva spēkus, taču kājas vieglākas nepalika. Es sāku just ceļus. Katrs nākamais km stiepās kā gumija. Saule jau bija norietējusi un pamazām satumsa. Skrējām blakus klusēdami. Pie 26tā km man sākās nezināmā zona, jo vienā reizē skrienot ar vidējo ātrumu 6:30 min/km ar vidējo pulsu 140 vairāk par 26 km nebiju noskrējusi. Beidzot sapratu, ko nozīmē palīdzēt skriet ar rokām. Un arī to, ko teica Nords par pēdējiem 5 km.

    29to km skrējām pa asfaltu. Ātrums auga. Smiltis it kā amortizē skriešanu, kas ir labi ceļiem un mugurai, taču arī bremzē. Pulsometrs rāda 30 km. Mērķis izpildīts.

    Izstaipāmies un ejam izdzert pa kausam alus. Esam to godam nopelnījuši. Jūras zaķis jau slēdzas ciet. Pierunājam bārmeni ieliet mums plastmasas glāzēs. Vienīgais klients ir kāds vīrs no Ņujorkas. Viņš tur strādā indiešu restorānā. Paņemam viņa telefonu. Mums garšo indiešu ēdieni!


  21. Saskatot līdzības

    Tas laikam saucas profesionālais kretīnisms, bet es nevaru neizstāstīt Jums par savu pēdējo novērojumu.

    Pirms pāris gadiem DDB veidoja kampaņu Nordea Rīgas maratonam, un mēs nonācām pie skaista lozunga Viens skrējiens. Viena sajūta.

    Šogad Ņurjorkas maratonam ir sauklis One challange, miles of stories.

    Mēs sauklī ielikām līdzīgo, viņi meklēja pretpolus, bet formula ir tā pati! Katrā ziņā mums ar Jāni būs Jums ko pastāstīt pēc Ņujorkas maratona. Arī par to īpašo kopības sajūtu, kas vieno trakos maratonistus!

     

     


  22. 1:0 manā labā

    Tas notika pagājušās svētdienas vakarā Nacionālajā teātrī, kur Valmieras teātris bija atvedis Hamletu. Uz izrādi bija atnācis diezgan liels zieds – Valdis ar Lilitu, gleznotāja Ieva Iltnere, Valmiermuižas alus saimnieks, Elita Kļaviņa un arī es foršā draugu kompānijā. Mana mamma arī ielavījās pa dienesta durvīm. Tā nu starpbrīdī viņa izgāja ārā, cerot, ka tur būs kaut nedaudz vairāk gaisa (svētdien bija ļoti karsts un spiedīgs), un, protams, satika kārtējo paziņu, ar kuru gribēja mani iepazīstināt. Mēs savukārt sēdējām uz foajē trepēm un lieliem malkiem dzērām saldējuma kokteiļus, kad pienāca mamma ar bildē redzamo vīrieti. Un tad viņš stādījās priekšā: Esmu Jāņa tētis! Gribēju redzēt to meiteni, ar kuru Jānis kopā pieteicies tajā trakajā avantūrā. Es piecēlos kājās, un Jāņa tēvs uzreiz novērtēja, ka man ir garākas kājas par Jāņa kājām, līdz ar to man būšot vieglāk skriet! Jāni, 1:0 malnā labā!


  23. 32 - looks like new

    Es pati neko. To visu mani foršie kolēģi (slash) draugi - Renārs, Raitis, Artis, Vairis, Liesma, Nora un divas Annijas. Paši visu sadomāja un saorganizēja. Un mani uzaicināja. Paldies un bučas viņiem par to! Bučas arī Osītim, Valčam, Kristapam un Santai. Par būšanu kopā.

    You made my day!


  24. Too much. Even for me.

    4dien aiz rokas noķēru angīnu, kas grasījās iekosties man kaklā. Iedevu iekšās. Antibiotikas. Un nemaz netaisījos atteikties no 6dienas piedzīvojuma, kas izrādījās par traku pat man.

    Tātad 6dienas rītā Ķieģelceplī vismaz stundu plānojām rogaininga distanci. Bijām iecerējuši 6 stundās noskriet nepilnus 40 km un savākt 143 punktus. Pēc rudens pieredzes tas likās gana reāli + mēs ar Emīlu esam labā fiziskā formā. Bet ja nu kaut kādā pilnīgi mistiskā gadījumā nofeilosim, tad mums vismaz ir, uz ko norakstīt, – man taču ir angīna!

    Pēc pirmajiem 5 punktiem saprotam, ka šis patiešām ir Eiropas čempionāts, nevis kaut kādi sētas mači. Savācot 100. punktu, mana vienīgā doma bija: lūdzu, lūdzu, atsūtiet man pakaļ helikopteri un aizvediet mani no šejienes. Būtu lūgusi, lai brauc pakaļ ar mašīnu, bet nevar jau nekur piebraukt. Pat paiet īsti nevar, jo visapkārt sakrituši koki. Katrs solis draud ar kritienu vai, labākajā gadījumā ,sabrāzumu.  

    Īsāk sakot, mazākais manevrs nost no ceļa vai takas ir vai nu līdz kaklam nātrēs un dadžos, vai arī necaurejamos mežos. Ja gadās nelīdzena pļava ar zāli līdz viduklim vai izcirtums ar pamestām koku saknēm, tad jau tā ir laime.

    Pēc tā paša 100. punkta, kas bija vērtīgākais visā distancē, mums piemetās 40 minūšu vadātājs. Pēc tam, protams, iestājās totāla apātija un pilnīga nevēlēšanās turpināt distanci. Besis ne pa jokam. Turklāt trešā stunda jau gāja uz beigām, bet mēs bijām savākuši nieka 26 punktus.

    Sliktākais, ka besis bija abiem. Par plānoto distanci bija jāaizmirst, to mēs varētu mēģināt noiet 24h, bet ne jau sešās. Skatījāmies kartē un nesapratām, ko tālāk? Backup plāna, protams, nebija. Izvērtējot noskaņojumu un apstākļus, sapratu, ka vienīgā iespēja, kā daudz maz pieklājīgi iziet no situācijas, ir daudz skriet (tā vismaz ir mūsu stiprā puse) un vākt tos punktus, kas ir maksimāli tuvu ceļiem. Vēlams, pēc iespējas vērtīgākus. Pēc šī secinājuma bija tikai viens maršruts, ko arī veiksmīgi realizējām.

    Kad savācās 2 devītniekus un astotnieku un līdz kontrollaika beigām bija palikušas 35 min, izlēmām paņemt vēl 2 punktus, kas atradās netālu no starta/finiša zonas. Te jāpiebilst, ka ļoti svarīgi ir finišēt laikā, jo katra nokavētā minūte ir viens no rūpīgi vāktajiem punktiem nost. 

    Pie pirmā punkta mazliet aizķērāmies. Otrajam atlika 25 min. Man likās, tas nav reāli – aizskriet, atrast punktu, kas nebūt nav nolikts pļavas vidū un nekliedz: te es esmu, nāciet man pakaļ, un vēl atskriet atpakaļ, kad saule neciešami dedzina un kājās jūtams svins! Bet nebija arī laika garām diskusijām, kas jau tāpat noritēja augstos toņos. Šoreiz dusmās Emīlam piekāpos. Turpceļā skrējām, ko nagi nes. Citu dalībnieku iemītā ziloņtaka palīdzēja ātrāk tikt uz priekšu, taču punkts tāpat rokās nedevās. 15 min līdz kontrollaika beigām nokliedzos, ka jāmet miers. Tajā brīdī Emīls pilnīgi necerēti ieraudzīja tik vērtīgo punktu. Tagad atlika tikai saņemt pēdējos spēkus un ierakstīties noteiktajās 6 stundās. Pulsometrs sāka nelabi kliegt. Biju sasniegusi savu augstāko slieksni – 180 sitienus minūtē. Tā arī noskrēju pēdējās 15 min. Brīžiem apstājos, lai paliktu. Pat nezinu, kas man lika atsākt. Iekšā viss vārījās – dusmas, nogurums, izmisums. Esat kādreiz skrējuši un raudājuši? Neiespējami! Jo nevar jau paelpot. Tāpēc no tās domas nācās atteikties. Domāju tikai par to, ka tūlīt, tūlīt viss beigsies.

    Identus finiša kontrolpunktā ielikām tieši pēc 5 stundām 59 minūtēm un 4 sekundēm. Bijām savākuši 68 punktus.

    Saviem tuvākajiem konkurentiem Godiņiem un Jānim un Nellijai pazaudējām 1 punktu. Pirmā vieta savāca 80 punktus, distanci noejot kājām. Pie vakariņu galda uzzinājām pāris jaunus distances plānošanas trikus, ko nākamreiz noteikti liksim lietā. Nākamajā dienā Emīls man rakstīja, ka vispār jau tas finišs bija traks, ņemot vērā angīnu un antibiotikas. Labi, ka man pasākums nebeidzās kā Nilam!



  25. Par tām mūsu attiecībām...

    Jānis atkal laimīgs. Aliņš pēc S3 garšo kā nekad!

    • 1

      Jānis atkal laimīgs. Aliņš pēc S3 garšo kā nekad!

    • 2

      Jānis vēl laimīgs. Jo nekas vēl nav sācies.

    • 3

      Tas brauciens uz Bulduriem.

    • 4

      Mūsu DDB Nordea maratona biznesa stafetes komanda: Ulla, Vairis, Jānis, Pēteris

    Ar Jāni esam pazīstami savus 4 gadus... Es jau strādāju DDB, kad pie mums atnāca Jānis. Viņš bija tikko atbraucis no Gruzijas, kur vadīja reklāmas aģentūru.

    Izrādās, mūsu vecāki bija un joprojām ir pazīstami. Iespējams, tas mūs satuvināja. Iespējams, kaut kas cits.

    Es Jāni esmu pielauzusi uz vairākām sporta aktivitātēm - viņš mani uz vairākiem tusiņiem. Vispār es biju tā, kas pierunāja Jāni atsākt skriet. Tas bija pirms 3 gadiem, kad pieteicām 2 DDB komandas Nordea Rīgas maratona biznesa stafetē. Pirmajā treniņā Mežaparkā Jānis pēc 200 metriem saka - es vairs nevaru! 2 mēnešu laikā viņš satrenējās tā, ka savu posmu (8 km) noskrēja cienījami!

    Nākamais pielauziens bija uz S3 sacensībām. Jānis bija satrenējies... skriešanā. Pāris dienas pirms S3 aizbraucām ar riteņiem uz Bulduriem, un es sapratu - vajadzēja labāk trenēties uz velo. Ap vieniem naktī mežā viņš bija gatavs pārkrist pāri velo stūrei un salauzt roku, lai tikai nevajadzētu turpināt tās mocības... Bet nebija jau arī tik traki! Iečekojiet video no tā pasākuma:


Built with Berta