Rungulis

  1. Jāņa keiss


  2. So true


  3. Izdzīvoju

     

    Pēc finiša

     

    Maratona rītā modinātājs nozvanīja jau 5:45. Ātri sataisījāmies un
    prom uz metro. Pa ceļam gan abi daudz neko nerunājām. Es pie sevis
    klusībā kā lūgšanu atkārtoju vārdus: "Vēl drusku un viss būs beidzies.
    Vēl drusku un viss būs beidzies".

    Metro bija pilns ar maratonistiem. Tik agrā rītā neviens skaļi
    nebļaustījās. Kādam rokā bija kafijas krūze, citam līdzi grupa ar
    atbalstītājiem. No rīta +4 grādos daudzi bija ģērbušies šortos. Tomēr
    lielai daļai bija uzvilktas jau novalkātas jakas, ko vēlāk maratonisti
    nometa pie starta zemē.

    Visus salaida koridoros un tad izlaida uz tilta pie finiša. Saulīte
    spīdēja un bija diezgan labs noskaņojums. Tad Frenka Sinatras "New
    York" dziesmas pavadībā pārskrējām starta līnijai.

    Ullas uzdevums bija sekot līdzi laikam. Mēs bijām vienojušies skriet
    5.30min/km pirmo maratona pusi un tad skatīties. Uz Verrazano-Narrows
    tilta lielā kāpuma Ulla centās realizēt šo plānu. Uzskrējām 1 km
    tiltā, tad pa tiltu un tad ar lielu ātrumu skrējām lejā. Jau no 3km
    man sāka durt pakrūtē. Pie 5km jau es vairs nevarēju izturēt Ullas
    tempu. Teicu: "Skrien. Es vairs nevaru".

    Ulla aizskrēja. Es mazliet samazināju ātrumu un man palika tik viegli.
    Vairs nebija Ullas, kas mani visu laiku ir dzinusi un laiku
    skatījusies un nebija iekšējās sajūtas, ka viņu bremzēju. Tad arī
    sadzirdēju cilvēku saucienus ielas malās un pamanīju, cik daudz
    cilvēku ir savākušies.

    Pēc brīža atguvu elpu un turpināju skriet ap 5:30min un mani pārņēma
    laimes sajūta. Savos pirmajos 30 gados es skrienu savus pirmos 42 km
    Ņujorkā. Visi tie agrie rīta skrējieni, pazaudētie vīkendi,
    pirmsmaratona stress ir novedis mani trasē, kur spīd saulīte un
    cilvēki uzmundrina ar saviem saucieniem.

    Drīz vien mani panāca skrējēju grupa, kas plānoja ieskriet 3:59 finišā
    (tā bija rakstīts uz viņu krekliem). Tad es viņiem sāku sekot līdz 30
    km, kamēr sajutu, ka vairs nevaru un palaidu mazliet brīvāk.

    Tas arī bija mans maratons: no 30-32 km. Aptvēru, ka ir jāskrien vēl
    vairāk kā 10 km. Biju jau ieguldījis daudz spēka, lai noskrietu sev
    neierastā ātrumā tik tālu. No 30 km arī trasē varēja redzēt arvien
    vairāk ejošus cilvēkus. Kā iedomājos par ģimeni tā gribējās raudāt.
    Saņēmos un centos par nedomāt. Iedomājos, ka skrienu savu mīļāko
    gabalu no Bulduriem uz Lielupi un atpakaļ (kas ir ap 12 km) un sāku
    atsaukties cilvēkiem ielu malās, kas sauca "Good job!", "You can do
    it!". Uzsitu kādam arī uz rokas un piemirsu grūtības.

    Sakoncentrējos un vilku kājas. "Neapstājies, bet skrien" teicu sev un
    turpināju līdz nonācu līdz Centrālparka sākumam ap 37km. Un tad jau
    bija skaidrs, ka finišs nav tālu (tajā brīdī gan tas likās ļoti tālu).
    Bija jāvelk. Vilku un vilku. 1 km līdz finišam. 800 m. 600 m.

    Pie finiša pretim izskrēja Ulla. Vairs nav tālu nospriedu. Ulla
    prasīja: "Kā jūties?". Teicu, lai liek mani mierā. Ja būtu sācis
    stāstīt cik man ir grūti, būtu sācis raudāt.

    200m.

    Vēl 200m! Jāvelk.

    Un tad ieskrēju finišā. Prātā bija tukšums. Biju noskrējis maratonu,
    bet tā sajūta, ka viss ir beidzies vēl nebija atnākusi. Ķermenis bija
    pārguris. Lēnām cilājot kājas saņēmu medaļu, tad plēvi, tad maisiņu ar
    ēdieniem.

    Un tad kādas 10 min pēc finiša lēnām atnāca sajūta, ka viss ir
    beidzies. Bet tā nebija tā laimes sajūta, kas ar mani bija trasē kaut
    kur ap vidu. Noguris atvieglojums, ka mocības ir beigušās. Morāli
    atguvos pēc kādas pusstundas.

    Vakarā aizklibojām uz tuvējo restorānu. Kārtīgi paēdām un tad beidzot
    pievienojās arī laimes sajūta. Viss ir beidzies! Ņujorkas maratons ir
    noskriets!

    Paldies visiem, kas sekoja līdzi, komentēja un rakstīja īsziņas. Es
    gribētu katram iedot gabaliņu no tās laimes sajūtas, kas mani pārņēma
    trasē.

    Paldies!



  4. 4:07:02 – “Unofficial Time”


  5. PIRMIE 10KM : 0:56:06

    Noskrietajam laikam var sekot šeit: http://trackmyrunners.ingnycmarathon.org/RunnerScores.aspx?0
    Uzmeklējot mūs pēc uzvārdiem: Rungulis un Rupa 

    Oskars

     


  6. (Pirmā bilde. Pagājušā gada starts uz Verrazano-Narrows tilta. Temperatūra esot bijusi kā šogad (ap +4), bet daudzi T-kreklos)
    (Otrā bilde. State Island Ferry. Ar šo kuģīti rīt brauksim uz startu)
    (Trešā bilde. Ņujorkas maratona trase. Es pie starta, Ulla pie finiša)

    Šorīt pamodos ar domu, ka ir palikusi tikai viena diena līdz maratonam. Sāk jau gribēties, lai viss būtu ātrāk beidzies un varētu atbrīvot galvu no šīm nepārtrauktajām domām par to kā būs.

    Konsultējoties ar citiem un vērojot laika prognozes esam nolēmuši skriet garajās biksēs un termoveļā. Var tikai apbrīnot dažus amerikāņus, kas +7 grādos skrien šortos. Svētdienas rītā sākot maratonu būs ap +4 grādiem un vakar jau jaunie paziņas amerikāņi paziņoja, ka skriešot šortos un t-kreklā. Lai veicas.

    Esam nolēmuši ņemt līdzi želejas un 1.5 L ūdens. Startam un pirmajiem kilometriem esam iegādājušies virsjakas, ko metīsim nost - tās aizies labdarībai. Ja nebūs jakas - nosalsim, jo no brīža, kad tiek atdotas virsdrēbes, kas tiek nogādātas finišā, līdz pašam startam ir vismaz 45 min.

    Uz startu brauksim ar Staten Ferry - kuģīti. Kuģītis no Manhatanas iziet 7:15 no rīta (pēc vietējā laika), bet starts būs plkst. 10:10. Jāceļās ap plkst. 6:00 un jāatrod kaut kas brokastīm.

    Nu jā un šodien atkal makaroni un makaroni. Jācenšās neeksperimentēt ar citu valstu kulinārijām, lai vēders būtu laimīgs.

    Un izrādās, ka ASV pāriet uz ziemas laiku tieši naktī no sestdienas uz svētdienu. Tāds mazs sīkums. Labi, ka mēs to uzzinājām. Savādāk mēs būtu stāvējuši uz Staten salas jau plkst. 6.00


  7. VISSnotiek

    Saskrējāmies NY centrālparkā ar Evu. Pasaule mazā.


  8. Tīrais jeb čipa laiks būs īstais!

    Paldies Jānim Vanagam par kontroljautājumu: kuru laiku ņemsiet kā īsto?

    Maratonā ir tā, ka ir divi laiki - netīrais jeb tas, kurš tiek ņemts vērā, atskanot pistoles šāvienam, kas liecina par maratona sākšanos, vai tīrais jeb čipa laiks, kas fiksē katra individuālā skrējāja laiku, pārkāpjot starta un finiša līniju.

    Pēc garām diskusijām vienojāmies, ka īstais laiks būs tīrais laiks, jo neba mēs visu vasaru trenējāmies mīņāties un gaidīt, kamēr 40 000 cilvēku pūlis sāks kustēties. :)


  9. Ātri, bet saudzīgi

     

    Pateicoties Renāram, tikām pie tik sirsnīga sveiciena no paša Rīgas mēra!


  10. 80 000 par katru no mums

    Zvans no drauga. Jautājums: Kad jūs lidojat? Uz šo jautājumu pēdējo 4 mēnešu laikā esmu atbildējusi reizes simts. Nākamais jautājums: un kad atpakaļ? Kad tikām skaidrībā ar mūsu prombūtnes datumiem, draugs vārdā Raitis Narme paziņo, ka gribēs būt arī uz mūsu krekliņiem.

    Opā!

    Vārds pa vārdam – Seesam apdrošināšanas kompānija, kurā Raiča strādā, piekritusi mūs apdrošināt pēc pilnas programmas. Pirmdien svinīgā ceremonijā Miitā Raitis mums pasniedz glītu kastīti un izstāsta detaļas. Esam apdrošināti pret lidojuma kavēšanos, gn bagāžas kavēšanos vai zudumu, arī pret tfu, tfu, tfu negadījumiem maratona laikā (ja nu kas, 80 000 vērtībā) un kas pats labākais – arī pret to, ja mēs kādam pāri nodarām! Nolaužam spoguļus Raitim Reversam, piemēram.

    Beigās win-win sanāk – mēs apdrošināti, Seesam uz mūsu krekliņiem! Bet ja nopietni – paldies viņiem un Raitim. Kā Jānis saka – galvenais ir veselība.

    (Ulla lika šito rakstu likt manā pusē, jo es esot kļuvis pārāk slinks. Jānis.)


  11. Plāksteri, skuveklis un vazelīns

    (Siguldas pusmaratons. Paldies Arturam Kāpiņam par bildi)

    Šis ir stāsts par ļoti jūtīgu tēmu. Lasītājiem ar vājiem nerviem,
    iesaku tālāk nemaz nelasīt...


    Viss sākās pavisam nejauši: vasarā Moldovā. Pēc stundas skrējiena sāku
    just... bikses.  Tajā vietā - kaut kur zem vidukļa un virs ceļiem,
    kur saskaras augšstilbu muskuļi man bija noberztas kājas.

    Nospriedu, ka tā nav liela problēma. Tomēr ar laiku kāpinot skriešanas
    distanci, noberztās kājas sāka traucēt. Kad ar Ullu, jau Latvijā bijām
    noskrējuši pirmos 30 km, nākamajā dienā bija jāstaigā kā
    nepieredzējušam jātniekam pēc garākas izjādes. Cits teiktu, ka tā
    staigā mazi bērni ar pilnu pamperi.

    Palasījos internetā. Pajautāju citiem skrējējiem. Vainīgas bikses:
    bija pirmā teorija. Vasaras laikā skrēju ar šortiem (kas nav
    apspilēti), bet sākoties aukstākam laikam pārgāju uz pieguļošajām
    garajām biksēm.  Nekas nemainījās: kājas vienalga noberztas un atkal
    pēc 30 km pa Rīgas ielām staigāja kovbojs Jānis.

    Otrā teorija: man ir izauguši ļoti lieli augšstilbu muskuļi un berze
    ir normāla lieta. Palasījos internetā, ka īsti maratonisti uz krūšu
    galiem līmē plāksterus, nolēmu, ka jālīmē arī man uz kājām plāksteri.
    Aptiekā nopirku veselu rulli. Pirms viena no pusmaratoniem apņēmos
    aplīmēties, bet aptvēru skaudro dzīves realitāti: tur taču tā nemaz
    plāksteri nevar uzlīmēt. Traucē apmatojums uz kājām. Ko nu? Apspiedu
    savu vīrietību un ņēmu rokās skuvekli. Nu jā - plāksteris nokrita jau
    5 min pēc skriešanas sākuma un atkal kājas noberztas.

    Trešā teorija: plāksterim pārāk liela slodze - vajag kaut ko citu. Tad
    nu man ieteica kāds cits maratonists: vazelīns strādā. Nekavējos ne
    mirkli. Aptiekā kautrīgi nopirku vazelīnu un pirms nākamā maratona
    iesmērēju kājas. Nepalīdzēja. Un kājas tagad bija ne tikai noberztas,
    bet arī lipīgas.

    Ceturtā teorija: Ulla pērkot želejas Maratona veikalā padzirdēja, ka
    kāds cits vīriešu kārtas pārstāvis sūdzās par līdzīgu problēmu. Viņam
    tika pateikts, ka vainīgas apakšbikses. Es par to biju skeptisks (jo
    man taču ir milzīgi augšstilbu muskuļi), bet pirms Siguldas
    pusmaratona tomēr nopirku skrējēju apakšbikses. "Tās nekur
    neberzējās", man teica veikalā.

    Noskrēju Siguldas maratonu, atbraucu mājās Rīgā un tad aptvēru, ka
    nestaigāju kā bērns ar pilnu pamperi. Skrējēju apakšbikses bija
    risinājums... 
    Nācās atzīt, ka problēma nav manos milzīgajos muskuļos,
    bet gan nepareizā apakšveļas izvēlē...

     


  12. Otro reizi pa 30km

    Jau rakstīju par mūsu pirmajiem 30km, ko kopā ar Ullu veicām gar jūru. Pagājušajā nedēļas nogalē kopā ar puišiem (jo Ulla bija aizmaldījusies mežos) sestdienas rītā savācāmies centrā un devāmies Mežaparka virzienā.

    Mans sākotnējais plāns skriet mazliet lēnāk (6:30min/km) un ne tik daudz (25km) sadūrās ar pārējo puišu jaunības maksimālismu un es piekāpos. Noskrējām visus 30km ar lielāku ātrumu (6:00 min/km).

    Visu skrējienu gaidīju "smagās kājas" pēc 25km, bet lai arī kājas kļuva stīvas - tik smagas kā pirms mēneša augustā tās nekļuva. Protams, ka pēc tam biju noguris, bet vakarā jau varēju iet uz klubu dejot.

    Secinājums: lai arī neskrienu 60km nedēļā kā raksta gudri cilvēki, mēneša laikā esmu progresējis. Patīkami to apzināties.

    Šīs labās ziņas atzīmēšu ar vienu 30km skrējienu nedēļas nogalē :)


  13. Maratons pēc maratona

    (Jūrmalas pusmaratonā mēs ar Renāru tā pozējām fotogrāfam, ka Ullu vispār neredz)

    Kad pēc svētdien noskrietā Valmieras pusmaratona man kāds pajautāja, vai šis ir mans pirmais pusmaratons, atbildēju: "Nē, pirmais bija pirms nedēļas Jūrmalā". Tad pie sevis padomāju, ka skrienu divas nedēļas nogales pēc kārtas pa pusmaratonam un vēl treniņus pa nedēļu. Man taču ir jābūt gatavam Ņurjorkas maratonam!

    Bet visu prieku sagandēja pirms dažām dienām uzietais vecais raksts žurnālā par to kā jāgatavojas maratonam mēnesi pirms starta un tur kāds sporta ārsts deva padomu: "Ir jāturpina skriet 60 km nedēļā". Sāku skaitīt savus noskrietos kilometrus nedēļā. Vienu nedēļu 30km, citu 40 km, bet 60 km ir tikai bijis vienu nedēļu pirms kāda mēneša. Jāskrien vairāk!

    Šonedēļ nolēmu skriet vairāk. Šovakar jau pieveikti kādi 18 km, parīt jāmēģina tikpat daudz, bet nedēļas nogalē jānoskrien 25 km. Tad būs 60km un tad es varēšu pārbaudīt, kā es jūtos pēc tādas slodzes.

    Turpmāko mēnesi savu brīvo laiku pakļaušu skriešanai. Kas no tā visvairāk cietīs? Alus, kurš gan cits.


  14. Kā pierunāt sevi neskriet?

    Ja kāds meklē aizbildinājumus, lai neskrietu - pajautājat man. Vismaz 4 reizes dažādos savos dzīves posmos esmu mēģinājis uzsākt regulāru skriešanu, bet ilgāk par 2 nedēļām neesmu varējis sevi piespiest. Jo vienmēr esmu bijis pietiekami radošs, izdomāt, kāpēc man neskriet. Padalīšos ar aizbildinājumiem, jo varbūt kādam tie noder.

    Es savus aizbildinājumus dalu divās grupās:
    1) Vainīgs ir kāds cits.
    2) Man ir citas prioritātes.

    "Vainīgs ir kāds cits" ir ļoti laba aizbildinājumu grupa - jo es jau neesmu ne pie kā vainīgs, bet kāds cits (vai dzīve) man uzliek nepārvaramus šķēršļus lai neskrietu. Slikts laiks ir ļoti labs izbildinājums: ir pārāk karsts?, ir pārāk auksts?, pārāk stiprs vējš?, līst lietus?, iespējams, ka drīz līs lietus?, bet ja nu sāk snigt? Vēl var izdomāt, ka cilvēki jeb veselas cilvēku grupas neļauj īsti skriet - suņu saimnieki, kas nepiesien savus mīluļus ir ļaundari; šoferi, kas neapstājas pie gājēju pārejām arī ļoti traucē; kaimiņi, kas vēlu klausās mūziku ir skriešanas vēlmes nogalinātāji. Kādreiz arī bērns raud pa nakti ar skaidru nodomu traucēt skriešanai.

    Bet ko darīt situācijās, kad laiks ir perfekts un neviens pa nakti nav traucējis gulēt un arī neredz nevienu sliktu šoferi vai suņu saimnieku, bet vienalga negribās skriet? Vienkārši: ir jāķerās klāt pie otrās aizbildinājumu grupas.

    Otrā grupa ir: "man ir citas prioritātes". Man ir jāpavada laiks kopā ar ģimeni (šitais ir svēts arguments). Ir arī noteiktas sociālās aktivitātes, kas notiek reti un tādēļ skriešanai tām ir jāpakļaujas - piem. mūzikas festivāli, kāzas, dzimšanas dienas, Jāņi, Ziemassvētki, atvaļinājums ārzemēs, vēlēšanas utt. 

    Un tad, kad kādu laiku ir bijis slikts laiks, ir bijušas pēc kārtas vairākas noteikti apmeklējamās sociālās aktivitātes iestājas "absolūtā negribēšana". Aizbildinājumu vairs netiek meklēti. Ja tomēr kādreiz galvā parādās doma, ka "vajadzētu atsākt skriet", tā tiek noslīcināta alus glāzē.

    Tad atkal pienāk brīdis, kad iešaujas doma prātā: "Varbūt atkal vajadzētu paskriet?". Un ja kādu laiku nevar atrast aizbildinājumus, tad ir jāskrien. Tā tas turpinās, kamēr notiek neiespējamais un viss sakrīt tā, ka kādu laiku neviens cits netraucē un nav arī obligātie pasākumi. 

    Tā arī es - pilnīgi neiespējamos apstākļos uzsāku regulāri skriet. Otrreiz dzīvē tā vairs neveiksies.


  15. 30 km gar jūru

    Pēc 12km Bulduros mums ir izsniegtas ūdens somas un mēs dodamies tālāk

    • 1

      Pēc 12km Bulduros mums ir izsniegtas ūdens somas un mēs dodamies tālāk

    • 2

      Vakars izskatījās kaut kā tā... 

    (Pirmā bilde: pēc noskrietajiem 12km mums Bulduros tiek izsniegtas ūdens somas un mēs dodamies tālāk. Vēl esam ļoti optimistiski noskaņoti. Otrā bilde: vakars pie jūras izskatījās kaut kā tā...)

    Esam kādā 15 kilometrā un man sākas drūmās domas. Saule riet, tūlīt paliks tumšs, iespējams līs lietus, bet vēl jāskrien 15 km. Paliek arī drusku bail no Ullas - viņa taču ir nenogurdināma... Uz ko, gan es parakstījos. Un kā es pieveikšu tos 40 km?

    Manas drūmās pārdomas pātrauca Ulla, "Ir laiks želejai!". Es neesmu visu šo skrējēju ķīmiju fans, tāpēc biju ļoti skeptisks, bet tad iedomājos, ka želejas noteikti satur cukuru un no tā uzlabosies garstāvoklis. Izdzērām pa želejai un jau pēc dažām minūtēm sajutos daudz možāks. Ulla arī vairs nelikās tik cietsirdīga un saule vēl jau arī nebija norietējusi.

    Atpakaļceļā no Mellužiem pēdējie 10 km pagāja gandrīz pilnīgā tumsā. Un tas liekas arī bija mans glābiņš. Neredzēju distanci - tikai Jūrmalas bākas un kuģu ugunis tālumā. Blakus skrēja Ulla, ik pa laikam apdzinām kādu pārīti jūras malā. Bet kājas palika arvien smagākas un smagākas. 29 km sev pajautāju vai es varētu noskriet vēl 10 km un sevi saudzēdams atbildi tā arī neizdomāju.

    Kad pēcskriešanas alus Jūras zaķī ap plkst. 11 vakarā bija pusē man pēkšņi palika ļoti auksts. Tā ka zobi nevaldāmi klabēja. Atnācu mājās un aukstums turpinājās. Ielīdu gultā, apsedzos ar trīs segām, bet vēl bija auksts. Kaut kā iemigu un pa nakti aukstums pārgāja. Nezinu, kas tā bija par reakciju - laikam biju pārguris.

    Pēc pirmajiem 30 km nolēmu pamainīt treniņu programmu - skriešu 2x nedēļā pa 10 km un vienreiz pa 25km un vēlāk pa 30km. Jātrenējas...

     


  16. Rīt pirmie 30...

    Esam ar Ullu rītvakar nolēmuši noskriet pirmos 30 km. Vismaz man tie būs pirmie - iespējams, ka Ullai jau ir bijuši kādi pirms manis.

    Vakar satikāmies un sarēķinājām, ka uz 10 km ir vajadzīgs vismaz 0.5L ūdens, bet mūsu ūdens somās ir vieta tikai 1L. Un tas savukārt nozīmē, ka būs jātaisa kāda pieturvieta un jāuzpildās.

    Tā kā Ulla aizraujas ar visādām ķīmijas lietām, viņa mani pārliecināja, ka vajadzēšot uzņemt želejas. Redzēsim...

    Sāksim Bulduros, aizskriesim līdz Lielupei, tad atpakaļ un tad līdz Mellužiem un atpakaļ līdz Bulduriem. Sākums ir rīt ap kādiem plkst. 19.00.

    Ja vēl kāds vēlas sevi pamocīt - laipni lūgti pievienoties!

     


  17. Ullai šodien dzimšanas diena!

    (Bilde ar 54 Moldovas saulespuķēm. Netici - pārskaiti)

    Ulla - daudz laimes dzimšanas dienā!

    Vēlu Tev kārtīgi satrenēties, lai godam noskrietu Ņurjorkas maratonu (un iespējams) apdzītu mani!

    Kā pierādījumu mana vēlējuma patiesumam - dāvinu Tev visus savus pagājušonedēļ noskrietos 54 km!

    Izmanto tos godam! :)

    Un vēl arī virtuālā saulespuķe!


  18. Smuka 5dienas dziesma par Ņurjorku


  19. #2 Kišiņevas skriešanas likums

    Kad pagājušo ziemu noskēju 7km gar Baltijas jūru, pie -7 grādiem un aukstam vējam pūšot no mugurpuses, nolēmu, ka laiks nevar apturēt mani no skriešanas.

    Tik ilgi, kamēr nebiju iepazinies ar Kišiņevas karstumu. Sākumā domāju, ka karstumu ignorēšu, bet nu esmu iemācījies otro Kišiņevas skriešanas noteikumu: pret sauli izturēties ar cieņu. Ko tas nozīmē?

    Tas nozīmē 3x nedēļā celties jau 7:30 (kas visticamāk daudziem ir norma, bet es kādu gadu neesmu labprātīgi tik agri cēlies) un braukt uz parku, kamēr gaiss vēl ir tikai kādus +23 grādus silts. Ap 8:30 jau ir kādi +25 un tad temperatūra tikai kāpj uz augšu. Uz mašīnas tagad turu ūdens pudeli un aptuveni pēc katriem 3.5 km (kad mans aplis ved gar mašīnu), padzeros. Uz 15 km - iziet aptuveni 0.5 L ūdens. 

    Tad vēl jāizdzer puslitrs ūdens mašīnā un mājās ātri vēl 1.5L Borjomi. Tad paliek drusku labāk. Un tad vēl pusi dienas slāpst. Bet trakākais, ka visas manas pūles veltas - Ņujorkā novembrī noteikti nebūs tik karsts kā Kišiņevā jūlijā.

    Būs vien jābrauc skriet Sahāras maratons...



  20. Meklējam līdzjust-tusēt-braucējus

    Jau pēc 110 dienām mēs ar Ullu braucam uz Ņurjorku, lai pēc 115 dienām skrietu maratonu... It kā par visu ir padomāts - lidmašīnas biļetes iegādātas un viesnīca norezervēta. Jāsāk stādīt pirms un pēc maratona Ņurjorkas kultūras programma.

    Bet kas gan ir kultūras programma, bez kārtīgas izballēšanās? To mēs noteikti varēsim darīt pirmajās dienās pēc ierašānās un arī pēc maratona (tad gan tikai sēžot, jo kājas sāpēs). Bet kas gan ir kārtīga izballēšanās, bez foršas kompānijas?

    Nav jau tā, ka es sūdzētos par Ullas kompāniju. Bet, saprotiet arī mani - es nevaru viņai visu laiku vīnu liet... Un ja nu ir vēl kāds, kas šo lasa un tā vien gaida lai viņu uzaicinātu? Tad nu tiem, kas šo lasa un gaida, lai viņus uzaicinātu es skaļi paziņoju: Jūs esat laipni aicināti pievienoties (un reizēm ieliet arī Ullai vīnu)!

    Mēs apsolām Ņurjorkas brauciena laikā runāt ne tikai par maratonu, bet arī ballēties. Plāns ir ierasties Ņurjorkā 1.novembrī, maratonu skriet 6.novembrī, bet mājās braukt 9.novembrī.

    Join in!

     


  21. Uz savu spēju sliekšņa...

    Ieskatos pulkstenī: noskriets jau 1h 55 min. Telefona GPS tā arī nav uzķēris satelītu, tāpēc nezinu ne ātrumu, ne distanci. Padzeros pie mašīnas paslēpto ūdens pudeli un nolemju, ka jāskrien tālāk. Ulla jau pirms pāris nedēļām pārsniedza 2h slieksni - es atpalieku.

    Pēc kādām 15 min jūtu, ka kājas paliek ļoti smagas, galvā skaidrās domas nomaina biezpiens un ļoti gribas pārtraukt. Tad kaut kur starp biezpienu galvā ieraugu Ullas vīziju un saprotu, ka nav izejas. Skrienot pēdējā kalnā uznāk apjausma, ka esmu sasniedzis savu skriešanas spēju robežas.

    Izslēdzu mūzikas programmu telefonā un ļauju savām neskaidrajām smadzenēm sakārtoties. Bet skaidro domu vietā galvā sāk skanēt ļoti latvisks meldiņš... Tā arī ir galvenā ziņa, ar ko es sevi mierinu - jo ir jau tikai jūlijs un vēl ir trīs mēneši, ko trenēties...


  22. Supertīnis

    Pirms dažām dienu skrienu treniņa režīmā pa savu ierasto parku Kišiņevā. Mans celiņš pagriežās un priekšā pamanu jaunu puisi sarkanā kreklā un biksēs ar lielu "8" uz muguras. Jaunais puisis lēnām skrien. Pieskrienu tuvāk - virs "8" ir ārzemju uzvārds - tātad tas nav viņa krekls. Futbola komandas neatšķiru, bet iespējams, ka tas ir kādas futbola komandas tērps. Izskatās, ka oriģinālais.

    Jāsaka, ka Kišiņevas parkos reti redz cilvēkus sporta apģērbos - visi "krutie" parasti iet uz dārgām sporta zālēm. Tauta izvēlas kedas un kokvilnas t-kreklus. Līdz ar to esmu pārsteigts par šo dārgi ekipēto jauno cilvēku un faktu, ka viņš ir izvēlējies skriešanu parkā nevis skrejceliņu dārgajā sporta zālē.

    Mūsu tempi īsti nesaskan, līdz ar to paskrienu viņam garām. Pēc īsa brīža cauri mūzikai austiņās dzirdu smagu elsošanu un solu dipoņu. Puisis sprinta ātrumā man paskrien garām, noskrien vēl kādus 60m un tad turpina savā lēnajā tempā pārvietoties.

    Drīz vien atkal esmu viņu panācis. Un man parādās tīri sportiska interese - diez vai viņš atkal taisīs sprintu, lai man aizskrietu priekšā? Izņemu austiņu un klausos, ka viņš jau tā smagi elso.

    Tomēr kaut kā palika žēl "super-tīņa" un kā paldies par viņa izvēli skriet parkā nevis sporta zālē, nākamajā celiņu krustojumā izvēlējos citu ceļu no viņa, lai viņu pārāk nenogurdinātu.


  23. Ņurjorkas maratons

    Pārlasiet, lūdzu, virsrakstu. Tur ir rakstīts Ņurjorka nevis Ņujorka. Šis ir stāsts, kā mēs ar Ullu pieļāvām liktenīgu kļūdu (patiesībā jau Ulla to pieļāva). Tikai tagad saprotu, ka mums bija lemts šo kļūdu pieļaut.

    Strādājām ar kādu banku, kuru komunikācijas galvenā doma bija par to, ka pensiju plānos ir kā maratonos - skrienot var iet visādi, bet galvenais ka beigās tiec pie uzvaras (jeb uzkrājumiem). Komunikācijā izmantojām arī vienīgo latvieti- Ņujorkas maratona uzvarētāju.

    Toreiz uzrakstījām viņas citātu un zem tā parakstījām "Ņurjorkas maratona uzvarētāja". Citātu pārlasījām vairākas reizes, korektors pārlasīja un bankas cilvēki pārlasīja. Tomēr beigās tika sadrukāti ļoti daudz materiāli. Ar Ņurjorku. Un pats sliktākais, brīdī kad to konstatējām, materiāli jau bija izvietoti pilsētas ielās. Kauns. Negods. Banka dusmīga. Liels stress. Apetītes zudums uz pāris dienām.

    Kļūdu izlabojām. Kaut ko pārdrukājām, kaut ko pārlīmējām. Viss beidzās laimīgi (esam vēl dzīvi un apetīte ir atgriezusies).

    Bet Ņurjorka vienmēr paliks atmiņā. Iespējams tieši tāpēc, kad dzima doma par maratona skriešanu, pirmā ideja bija - Ņurjokas maratons!


  24. #1 Kišiņevas skriešanas likums

    (Nebija man smukas suņu bildes, tad nu nozagu to no interneta).

    Skriešana jau pa lielam visur ir vienāda. Tomēr Kišiņevai ir savas īpatnības, ko esmu bijis spiests apgūt pēdējo gadu skrienot pa Kišiņevas parkiem. Šīs īpatnības esmu nodēvējis par Kišiņevas skriešanas likumiem. Lūk pirmais.

    Nebaidīties no klaiņojošo suņu bariem, bet skriet garām. Gandrīz katru dienu skrienu garām kādam klaiņojošam sunim, bet neviens tā īsti arī nav uzrūcis. Citi ārzemnieki gan regulāri stāsta briesmu stāstus, ka kāds atkal ir ticis sakosts.

    Šoziem gan man bija tāds jocīgs gadījums. Temperatūra ap -5, darbadienas rīts un parks diezgan patukšs. Skrienu garām suņu baram, kas kaut ko kārpās pa sasalušo zemi. Pēkšņi viens sāk riet uz mani. Pārējie seko. Palika bail. Uzsitu kāju pa zemi riešanas iniciatora virzienā. Šis atkāpjas. Es saņemos, pagriežu muguru un skrienu tālāk. Suņi vēl rej, bet drīz nomierinās. Nākamajā aplī liktenīgajai vietai skrēju ar koku rokā garām, bet suņi jau bija aizgājuši.

    Pēc šī gadījuma gan man vajadzēja kādu mēnesi, lai atkal spētu pilnībā ievērot #1 Kišiņevas skriešanas likumu.

     


  25. KETCHAP


Built with Berta